Informatīvais izdevums Nr.14

Uzsākts ilgtermiņa projekts „Labestības skoliņa”

Paldies tev, Dievs, par naksniņu

Un spožo rīta gaismiņu.

Par mājām, tēti, māmiņu,

Un visu, ko mums dodi tu!

2013.gada 9. februārī  „Glābiet bērnus” Liepas nodaļa uzsāka projektu „Labestības skoliņa”. Desmit meitenes, pārsvarā no daudzbērnu ģimenēm, trīs mēnešu garumā apguva ticības mācības pamatus un dažādas praktiskas iemaņas – zīmēja, gleznoja, mācījās locīt salvetes, apgleznoja logu, veidoja keramikas svečturi u.c. Projekta iniciatore un realizētāja Skaidrīte Brence tic, ka caur kristīgo mācību bērni iemācīsies lūgt piedošanu, iemācīsies pateikties, ieklausīsies citos un dalīties labestībā. 

 

Kā ticības mācības metodiskais materiāls tika izmantota rokasgrāmata „Lielākais ceļojums”, ko dāvināja Cēsu kristiešu draudze „Prieka vēsts”. Nodarbības pēc 12 stundu programmas vadīja Mārīte Zaķe. Projektam tika piesaistīti vairāki speciālisti – mūzikas skolotāja Santa, keramikas klases skolotāja Inta un  jauniešu centra „Apelsīns” pasniedzēja Baiba.

12 stundu nodarbībās dažādu uzdevumu bija daudz, un katram no tiem bija kāda dziļāka ētiska jēga, kuras nozīme pēc tam tika pārrunāta ar pasniedzēju. Pēc kristīgās mācības tēzēm, cilvēka dzīves lielākā problēma ir grēkošana. Ja cilvēks katru dienu izdara tikai trīs sliktas lietas (piemēram, samelo, kādu aprunā, kādam iesit), nedēļas laikā viņš būs izdarījis 21 sliktu lietu, gada laikā - 1092 sliktas lietas, desmit gadu laikā - 10920 sliktas lietas. Mēs pat neesam padomājuši, cik tādu lietu sakrājas visas dzīves garumā. (Rokasgrāmata, 13.lapp.).

Pēc rokasgrāmatā dotās shēmas meitenēm bija jāizveido savu slikto darbu (grēka) radīto seku shēma. Piemēram, Lauras gadījums: mamma brīdināja, ka nedrīkst iet laukā,  paklausīju draugiem un izgāju laukā,  izvairījos no mammas, visā vainoju brāli, brālis vaino mani, abi tikām sodīti, abiem mājas arests, sliktas attiecības ar mammu, mācība.

Meitenēm tika izdalītas A4 formāta lapas. Piecpadsmit sekunžu laikā tās bija jāsaplēš iespējami smalkākās daļiņās. Pēc tam tika dots uzdevums saplēstās papīra daļas salikt kopā. „Tas nav iespējams!” iesaucās kāds no bērniem. Pasniedzēja Mārīte: „Ir lietas, ko nevaram mainīt. Tāpat ir ar grēku – to, ko izdarīji, nevar mainīt. Es jums izdalīšu melnas papīra lapas. Šīs lapas simbolizē grēku. Tās ir jāaplīmē ar baltām sniegpārslām – saviem labajiem darbiem, ar ko notušēt grēku”.  

Vēl viens piemērs. Katrai meitenei no šķīvja bija jāpaņem viena konfekte. Viņai šī konfekte bija jāiedod kādai no projekta biedrenēm un jāpamato, kāpēc konfekte tiek dota tieši šai meitenei. Atbildes bija dažādas: „laba draudzene”, „viņa sēž man blakus”, „viņa man palīdz”. Kāda no meitenēm konfekti gribēja apēst pati. Gala rezultātā Laurai bija trīs konfektes. „Tev ir visvairāk konfekšu. Kā tu jūties?” „Mīlēta!” „Vai gribi padalīties ar citiem?”„Labprāt!” Kādai no grupas meitenēm nebija nevienas konfektes. „Kā tu jūties?” „Apdalīta”.

Ticības mācības kursa noslēgumā meitenes aizpildīja M.Zaķes sastādīto pārbaudes testu. Kopumā testa rezultāti bija iepriecinoši, tomēr vairākas meitenes nebija apmierinātas ar saviem rezultātiem un vēlējās testu pārrakstīt. Tāda iespēja viņām tika dota. Projekta noslēgumā meitenes saņēma apliecību par 12 stundu mācību kursa „Lielākais ceļojums” beigšanu, Cēsu kristiešu draudzes „Prieka vēsts” sarūpēto Jauno Derību krāsu izpildījumā, kā arī dāvanu paku ar noderīgām lietām.

Ticības mācības kursā apgūto meitenes izmantoja praksē, kalpojot līdzcilvēkiem gan projekta laikā, gan pēc tā. Kalpošana kristīgā nozīmē ir kalpošana Dievam, jo ikviens no mums dzīvo un strādā pēc Dieva likumiem, Dieva pasaulē. Lieldienās meitenes devās pie Liepas pagasta bērniem ar īpašām vajadzībām, dāvājot viņiem gan savas sirds siltumu, gan krāsotas oliņas un pašu izgatavotas dāvaniņas. Lieldienu dievkalpojuma laikā meitenes palīdzēja pasniegt draudzei sadraudzības pusdienas. Ziemassvētkos tiek paredzēts ienest Adventes gaismiņu Cēsu uzņēmēju – nodaļas sponsoru - darbavietās. Meitenes jau gatavo koncertprogrammu un dāvaniņas.

Noslēguma pasākumā S.Brence secināja, ka projekts ir izdevies, jo meitenēm tas patika un viņas lūdz pat to atkārtot. M.Zaķe uzskata, ka meitenes juta mīlestības pilno attieksmi pret katru no viņām un lielo darbu, kas tika  ieguldīts katrā mācībstundā.

Informācijai! 2014. gada janvārī darbu uzsāks projekta „Labestības skoliņa” zēnu grupa. Programmā, tāpat kā meitenēm, paredzēts 12 stundu ticības mācības kurss un dažādu zēniem noderīgu prasmju  apgūšana.

Aptauja par projektu „Labestības skoliņa”

Projekta „Labestības skoliņa” noslēgumā projektā iesaistītās meitenes atbildēja uz anketas jautājumiem. Visas bija vienisprātis, ka nodarbības bijušas interesantas un katrā varējis iemācīties ko jaunu. Jautājuma „ko jaunu tu esi iemācījusies projektā?” atbildes rāda, ka meitenes sapratušas: jāciena vienam otru un slikts jāatdara ar labu; jābūt labam pret citiem, izpalīdzīgam; nevajag skaust citu laimi, bet jāpriecājas par to, kas tev ir. Vairākas atbildes bija saistītas ar ticības mācības stundās apgūto: „esmu kārtīgi iepazinusi Dievu un viņa mīlestību”; „Dievs bez mums nevar dzīvot un mēs bez Dieva arī nē”.

 

Atbildot uz jautājumu „kā tev šķiet, vai tu pa trijiem projekta mēnešiem esi mainījusies – kļuvusi iejūtīgāka, kārtīgāka, labāka?” meitenes gandrīz vienprātīgi atzīst, ka ir mainījušās. Kāda no viņām ir daudz uzzinājusi, cita ir kļuvusi labāka pret saviem brāļiem, vēl kāda ir kļuvusi mierīgāka, iejūtīgāka un labsirdīgāka. Divas meitenes domā, ka „laikam ir”, jo atzīst, ka nemāk sevi objektīvi novērtēt. 

Atbildot uz jautājumu „ko tu vēlētu skoliņas vadītājai Mārītei un pasākuma organizatorei Skaidrītei Brencei?”, meitenes abām vēl labu veselību. Mārītei viņas vēl, lai izdodas viss iecerētais un „lai viņai iet tikpat labi ar zēniem, kā ar mums”, kā arī pateicas par pacietību un sapratni. Kāda no viņām Mārīti raksturo kā foršu cilvēciņu. S.Brencei meitenes saka „paldies” par visu, kas tika dots. Viņas vēlas, lai būtu vēl daudz šādu jauku projektu un novēl S.Brencei būt tikpat dzīvespriecīgai, organizējot citus projektus. ”Viņa ir ļoti labsirdīga, jauka sieviņa”, secina kāda projekta dalībniece. 

Ja mamma ir laimīga, arī bērni ir laimīgi!

Projektā „Labestības skoliņa” iesaistītās meitenes apciemoja Kati - bērnu invalīdu kopš dzimšanas. Kates diagnoze ir bērnu cerebrālā trieka (BCT).  Meitenei ir 12 gadi un Kates mamma Oksana nezina, cik ilgi liktenis viņai atvēlējis meitu, jo ir zinātniski pierādīts, ka šiem bērniem ir īss mūžs. Bet viņa izbauda katru dienu, ko pavada ar savu bērnu, un ir laimīga, ka Kate ir izvēlējusies tieši viņu.

”Kate piedzima piecos mēnešos, 25-ajā grūtniecības nedēļā. Ļoti liela pēc svara. Ja būtu dzimusi laikā, būtu svērusi sešus kilogramus. Dzima Cēsīs, pēc 24 stundām tika pārvesta uz Valmieru, vēl pēc trim dienām uz Rīgu. Diagnoze BCT (bērnu cerebrālā trieka) – ļoti komplicēta saslimšana ar neskaitāmiem rādītājiem. Veselu gadu nogulējām slimnīcā Vienības gatvē (Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā) - pusgadu barokamerā. Daktere brīdināja, ka nekad nestaigāsim, ka nav nekādu izredžu, lai cīnāmies paši”, stāsta Kates mamma. Uz jautājumu, kāpēc tā notika, Kates mamma atbild, ka neviens nevar pateikt, kāpēc tā notiek. Jo neviens to nezina.

 

„Ģimenē Kati neuztvērām kā bērnu invalīdu, jo nebijām ar to saskārušies. Darot mājas darbus, visur ņēmu viņu sev blakus. Mizoju kartupeļus – stāstīju viņai, kā tas notiek, kāpēc. Adīju, Kate sēdēja man blakus - tā viņa iemācījās pazīt krāsas. Kā izrādās, tas ir bijis pats labākais audzināšanas veids. Agrāk jau nebija pieejama tāda informācija kā tagad, nebija tādu iespēju. Tā sanāk, ka savas nezināšanas dēļ esmu izdarījusi labāk,” secina Oksana. 

Visa dzīve viņu mājās norit pēc Kates laika: ”Šiem bērniem ir jābūt dienas plānam. Ja notiek kaut neliela atkāpe no plāna, bērns uzreiz streso. Parasti vakaros mēs pārrunājam, ko darīsim nākamajā dienā, no rīta šis plāns tiek vēlreiz izrunāts. Saprotamies ar zīmju palīdzību. Ir zīmes, kuras esam izdomājuši paši un kas tika izmantotas pārsvarā līdz deviņu gadu vecumam. Skolā tiek mācīta un izmantota zīmju valoda cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Mājas zīmes skolā netiek izmantotas”.

Kates ikdiena neatšķiras no jebkura cita bērna ikdienas. ”Ejam vannā, dušā, tīrām zobus. Lai nekas neiekaistu, tiek pirkts speciāls krēmiņs dupša apkopšanai. Varu lepoties, ka mums nekad nav bijis izgulējumu. Mēnesī Katei vajag apmēram 180 pamperus, valsts apmaksā  pusi no tiem”.

Katei ļoti garšo arbūzi un konfektes Rafaello, un viņa ļoti labprāt skatās seriālus, sevišķi par medicīnas tēmu. Abas ar mammu regulāri youtube skatījušās filmiņas par špricēšanu, jo tas meiteni interesējis. Rezultātā Kate nebaidās ne no viena ārsta - pat pie zobārsta iet ar prieku. Kate arī nezina, kas ir agresija. Mamma domā, ka agresīva viņa nav tāpēc, ka abi ar vīru nav atļāvuši viņai līdz 3 gadu vecumam raudāt– nēsājuši uz rokām pa naktīm.

Kate daudz laika pavada svaigā gaisā. Vaicāta, kā bērni un pieaugušie izturas, ieraugot Kati, Oksana atbild, ka Lodē izturas labi. Bērni no sākuma gan rādījuši ar pirkstiem, sačukstējušies. bet tagad ir apraduši. „Omas Katīti mīl – samīļo, iedod kādu ābolu, tomātu, gurķi”, stāsta mamma.

Sešu gadu vecumā Kate sāka apmeklēt Cēsu Domes organizēto dienas centru bērniem ar īpašām vajadzībām (Cēsīs, Bērzaines ielā 18). Tur viņa iemācījās komunicēt ar bērniem, saprast, kas ir sabiedrība, jo pirms tam taču viņa zināja tikai mammu, tēti un māsas. Kate saprata, ka ir tādi bērni, kā viņa. Pierast bija ļoti grūti, pusgadu Kate atteicās no ēdiena, tad pusdienas mamma viņai veda no mājām.

Tagad Kate jau trešo gadu mācās Cēsu 2.pamatskolā, kur ir speciāla klase. Skola ļoti patīk vecākiem un ļoti patīk bērniem. Ir divas skolotājas Agrita un Elita, un katram bērnam ir sava asistente, kas māca zīmēt, šūt un citas praktiskas lietas, kā arī atved bērnu mājās. Kate ir ļoti sadraudzējusies un labi saprotas ar savu asistenti Dzintru. Busiņš piebrauc pie kāpņu telpas, asistente izved Kati laukā, mamma paņem pretī. Busiņu nodrošina Priekuļu novada pašvaldība. Pēc skolas Kate gan vispirms dodas pie vecmammas iedot buču, un tikai tad uz mājām pie mammas. Pēc skolas apmēram pusstundu viņa ir savā pasaulē, viena savā istabā ar grāmatu, ko izvēlas pati. Šai pusstundā Kati neviens nedrīkst traucēt, arī mamma nē.

Oksana uzskata, ka arī mammai ir jāizglītojas, jāiet uz priekšu attīstībā. Viņa seko līdzi izmaiņām likumdošanā, brauc uz atbalsta grupām, uz konferencēm Latvijā un Zviedrijā. Abas nesen atgriezušās no izglītojošas nometnes „Iesim kopā! 2013”, ko organizēja Velku fonds. Liāna un Ivars Velki ir nodibinājuši biedrību un palīdz ģimenēm, kurās aug smagi slimi bērni un kuras dzīvo trūkumā. Viņi ir arī Rīgas domes organizētā konkursa „Labā zvaigzne Rīgā 2011” laureāti nominācijā „Palīgs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”.

Šajā nometnē katram bērnam, arī Katei, tika iedots gada plāns - rekomendācijas, kas jāpaveic gada laikā. Meitenes mājasdarbs ir iemācīties skaitīt līdz pieci. Mums šķiet, kas tad tur ko neiemācīties, bet Katei tas ir liels darbs, jo viņa lietas uztver savādāk. Piemēram, viņa iemācās saskaitīt piecus ābolus, bet neattiecina skaitli „pieci” arī uz citām lietām (burkāniem, lapām, akmeņiem u.c.). Tās viņai jāmācās skaitīt no jauna. Lai neatrofējas muskuļi, Katei ir jāvingro, un jāveic daudzi citi mazāki un lielāki darbiņi.  Meitene gan ļoti daudz ko prot, jo abas ar mammu visus šos gadus ir čakli strādājušas. Kate prot salikt savu vārdu, atšķir krāsas, ar māsas palīdzību pērļo, ļoti skaisti izšuj, peld, brauc ar riteni – vēl gan ar palīdzību. Visas nodarbības, protams, notiek spēļu veidā. Kate uztver to, kas viņu interesē. Kas neinteresē, to atmet kā nevajadzīgu.

Kates dzīvē aktīvi piedalās māsa Seira. Abas ir kā dvīņu māsas, jo starpība jau arī ir tikai deviņi mēneši. Kate Seiru bučo, mīļo, bez Seiras neguļ, neceļas augšā. Kad Seira atnāk no skolas, Kate viņu privatizē. Kates mamma atzīst, ka Seirai Kati var mierīgi uzticēt vairākas stundas dienā.

Esmu laimīga, ka Kate ir dzīva, kopā ar mani un ģimeni, nevis atrodas pansionātā. Tādam bērnam ir jāaug ģimenē, pansionāta vide viņu sagrauj. Esmu lepna, ka Kate izvēlējusies mani kā mammu, jo ticu, ka bērni paši izvēlas savus vecākus. Man ir labs vīrs, kas ļoti atbalsta. Mans viedoklis: ja mamma ir laimīga, arī bērni ir laimīgi”, secina  Kates mamma.

           

Paldies par sarunu!