Informatīvais izdevums Nr.7

Jūnija nogalē projektos “Dziedošie Rūķi” un “Lieldienu Zaķis” iesaistītie bērni firmas CATA lielajā autobusā devās ciemos uz Vaives pagasta Vecrogām,  lai kopā ar biedrības “Zvannieki” lielo ģimeni pavadītu vienu jauku dienu.  

Diena patiešām bija brīnišķīga – bez lietus, silta, saulaina! Vecrogu apkārtne liepēniešus sagaidīja ar tīrību, sakoptību un visu mājas iemītnieku - māmiņas Sandras un tēta Jura, bērnu un pat suņa Dorfija - viesmīlību. Svētki varēja sākties!

Svinīgi pacēlām sadraudzības karogu, dziedājām “Glābiet bērnus” Liepas nodaļas himnu. Bērni pateicās Dievam par brīnišķīgo dienu kopā nodziedot:

“Šī ir tā diena, ko tas Kungs mums devis,

Priecāsimies un līksmosimies....”.

Volejbolā sacentās gan Liepas komandas “Rūķi” un “Zaķi” (kapteiņi J.Vasiļevska un R.Maļčjonoks), gan Vecrogu bērnu komandas. Sacensības norisinājās ar lielu humora piedevu, sirsnību un labestību no saimnieku puses. Pēc bagātīgās pusdienu maltītes – mājas saimnieku garšīgās zupas no lielā katla, M.Aleksējevas grilētajām desiņām, gurķu, tomātu maizītēm un citiem kārumiem, visi noskatījās S.Vasmuses uzrakstīto teatrālo uzvedumu, kurā darbojās jaunie talanti Oskars, Sintija, Ilze un Daina. Zvannieku māmiņa Sandra atzina uzvedumu gan saturā, gan izpildījumā par labu izdevušos.

Dienas garumā bērni izspēlēja dažādas spēles, gāja rotaļās, sacentās. Visiem  pa vidu darbojās nenogurstošais suņuks Dorfijs. Visi kopā jutāmies brīnišķīgi. Pirms došanās mājup vēl kopīga maltīte un Jāņu siera nogaršošana pie ugunskura. Šķiršanās bija skumja, vēl un vēl gribējās būt kopā ar Vecrogu bērniem.

2009. gadā Liepā esam iecerējuši bērnu svētkus, uz kuriem ielūgta arī Zvannieku saime. Nolēmām, ka bērnu svētkos būs zīmēšanas konkurss, kurā piedalīsies Vaives un Liepas pagasta bērni.

Mīļš paldies sponsoriem:

•  K/S “Cēsu rajona patērētāju biedrība” – Ā.Zeļonkam;
•  A/S CATA pasažieru pārvadājumu daļa – J.Osim;
• M/T “Kukulītis” – M.Jurtam;
•  Z/S “Kliģēni” – A.Raubiško;
• SIA “Rīgas piensaimnieks” - administrācijai;
• Visiem tiem Liepas pagasta iedzīvotājiem, kuri nopirka mūsu ražotos tirgus tīkliņus. Par ieņemto naudu varējām samaksāt par transportu (Ls 111.92).

Biedrības “Glābiet bērnus” Liepas nodaļas valdes

priekšsēdētāja Skaidrīte Brence

Bērnu atsauksmes

Dārta:”Paldies Ligitas tantei, kura bija visu tik labi noorganizējusi! Es arī turpmāk piedalīšos “Glābiet bērnus” projektos, jo saņēmām pateicību par darbu - sadraudzības braucienu uz Zvanniekiem. Zvanniekos dzīvo Aziza ar brāļiem Huseinu un Hasiru. Šie bērni Somālijā karā zaudēja savus vecākus”.

Santa: “Vecrogās dzīvo trīs somāliešu bērni. Viņi ir ļoti draudzīgi, labi runā latviski. Tur ir arī deviņus mēnešus jauna meitenīte Elizabete. Es viņu visu laiku vizināju ratiņos. Žēl, ka meitenīti pametusi viņas īstā māte. Man patika mīļie bērni, suņuks Dorfijs un māmiņa Sandra. Mēs ļoti labi pavadījām laiku visas dienas garumā”. 

Anastasija:”Man Zvanniekos ļoti patika, jo bija interesanti. Tur bija daudz jauku bērnu; mēs spēlējāmies, dziedājām, cienājāmies. Patiešām, negribējās braukt mājās! Sadraudzējos ar meiteni Lilitu, apmainījāmies ar telefona numuriem. Gaidīšu viņu ciemos nākamgad!”.

Elvis:”Man patika jaukie bērni un labestīgā māmiņa Sandra. Kāpēc īsti vecāki ir pametuši šos bērnus? Es sadraudzējos ar daudziem, bet ar somāliešu zēnu Hasiru spēlējām basketbolu. Man tur patika viss. Pirmo reizi satiku tik jaukus bērnus”. 

Zvannieku Māmiņa Sandra:”Mūsu lielās ģimenes bērni bija priecīgi par skaisti pavadīto dienu. Viss notika tik neformāli, sirsnīgi. Paldies biedrībai “Glābiet bērnus” par skaisti organizēto atpūtu! Vienmēr esam atvērti cilvēkiem, kuri grib ar mums draudzēties. No tā mēs visi iegūstam. Lielākā vērtība ir, ka bērni jūt un grib strādāt”.

Skaties, ko skatās tavs bērns!

Katram no mums noteikti palikusi atmiņā kāda bērnībā redzēta mākslas- vai multfilma, kas atstājusi nepatīkamas atmiņas. Kad mani, nu jau pieaugušie, bērni savā prātā sāka “pārcilāt” bērnībā skatītās multiplikācijas filmas, man par milzīgu pārsteigumu, meita par latviešu “šausmu filmu” nosauca multenīti “Ezītis miglā”. Šī savulaik ļoti populārā multenīte, kas man kā mammai šķita absolūti nekaitīga un mazam bērnam piemērota, viņai iegūlusi atmiņā kā briesmīga un izsaukusi bailes. 
 

Šāda jautājuma nostādne man šķita nelielas izpētes vērta, tāpēc, ņemot talkā interneta lasītāju domas, uzzināju, kādas bērnībā redzētās multiplikācijas filmas nav patikušas viņiem. Atbildēs saglabāts interneta rakstītāju stils. 

”Mans bērnībdienu lielākais bieds- multene par bērnu, kas palika viens pats pilsētā. Pēc šīs ilgi sapņos murgoju, ka viena klimstu pa pilsētu. Vēl nepatika tās par anšiem un līdzīgās ar tām nesmukajām lellēm (Burova)”;

“Burova “Papiņš” bija varen nepatīkama multene”’;

“Baisa bija "Spoku kuģis", kur bija uzradīta kaut kāda zaļa limonāde, kuru iedzerot, cilvēki izkusa, palika pāri tikai drēbes”;

“Bail nebija, bet nepatika (un joprojām nepatīk) Fantadroms un Dillī Dallī”;

“Man bija dikti bail no Capa multenēm un “Ezītis miglā”;

“Asaru plūdi bija no multenes "Dāvana visvājākajam". Kad tas mazais zaķēns kliedza "es, es esmu visvājākais" un nokrita gar zemi, es raudāju kā negudra. Vēl tagad mierīgi nevaru to multeni noskatīties”;

“Bail, ne bail, bet man pašai baigi nepatika “Kaķīša dzirnaviņas”. Likās baisā netaisnība, ka to balto kaķi melnais izlika no mājām”;

“Kad kad biju maza, man šausmu multene bija "Ezītis miglā”. Un aizvien viņu nespēju noskatīties. Mājās ir, bet pat meitai neesmu uzdrošinājusies viņu uzlikt - tās sajūtas aizvien ir tik dzīvas”;

“Kaut kas dažās “Izmeklētājs Caps” sērijās man arī izraisīja šausmas - laikam, kur sienu zīmējumi atdzīvojās un sāka staigāt”;

“Filma “Muša” gan man lika pārbiedēties līdz šausmām. Pat negāju gultā gulēt, jo bij bail pa tumsu vienai līdz gultai aiziet. Tāpēc apsēdos pie durvīm uz beņķīša, pārmetu kādu segu pāri galvai un sēdēju trīcēdama kā apšu lapa. Pēcāk jau nāca vecāki apraudzīt, vai guļu, un bija lielā pārsteigumā, ka "guļu" uz krēsla”;

“ Pilnīgi un galīgi šausmu multfilmu topa augšgalā bija leļļu filma "Vecā sētnieka piedzīvojums"- kur no cilvēku izmestajiem atkritumiem saveidojās tāda figūra, kura pārvietojās pa pilsētu. Slēpos no šausmām pie: "Tas, kas izmests tiks uz ielasssssss, atgriezīsies simtkārt lielāaaaaaaks!! Šurum - burum!"...ak die's...Un kur tas atkritumu kopums aiz mājas slēpās un lūrēja.., vēl baidījos no Alises Aizspogulijā;

“Nopirku savai meitiņai īsās krievu multenītes par zvēriem ar domu, ka tās jau pašiem mazākajiem. Viņai bija ļoti asaraina reakcija uz Kto v teremke živjot. It kā tur nav nekā tāda - mājiņā lēnā garā savācas dažādi zvēri un rāda, ko katrs prot darīt, cik viņiem labi. Tad atnāk lācis un prasās iekšā, līzdams sagrauj namiņu. Te tad sākās asaru plūdi (varbūt meitiņa bija par mazu mājas sagrūšanas pārdzīvojumam - viņai vēl nebija 2 gadi). Protams, stāstīju, ka lācis kopā ar visiem pēc tam uzbūvēja lielu māju un ka tas tak’ ir forši, ka no ķibeles ir atrasta laba izeja, bet kad pēc ilgāka laika atkal pamēģinājām skatīties, atkal vilka uz bimbu. Tagad uz 3 gadiem jau ir samierinājusies, ka ķibeles var gadīties.Man domāt, tās multenes ir ar milzīgu morāles nastu un domātas krietni lielākiem bērniem. Taču to es sapratu tikai pēc multeņu noskatīšanās kopā ar bērnu. Tiešām sākumā domāju, ka tādas nevainīgas, pašiem mazākajiem”.

Izlasot atbildes, rodas jautājums: “Kāpēc bērnam reizēm ir tik sāpīga, pavisam nevainīgu pieaugušā skatījumā multiplikācijas tēlu uztvere?” Ir zinātniski pierādīts, ka pirmsskolas vecuma bērni vislabāk atceras  baismīgākās, jautrākās un emocionālākās epizodes. Tas ir tāpēc, ka bērni ir viegli ietekmējami, jo viņu psihe nav nostabilizējusies, emocijas nav skaidri izteiktas un noturīgas. Tāpēc notikumi, ko pieaugušie izdomā savam priekam un “nervu kutināšanai”, uz bērniem atstāj pavisam citādu, nekā iecerēts, iespaidu. Bērniem domātās filmas lielākoties ir uzņemtas ne jau tāpēc, lai audzinātu un apgaismotu bērnu, bet gan lai gūtu peļņu. Vispirms peļņa, tikai pēc tam bērns. 

Uzskatāmības labad analizēsim multiplikācijas filmu “Simpsoni”. Pēc A.C.Neilsena uzskaites datiem, 2001.-2002. gada telesezonā ASV Simpsonus katru nedēļu noskatījās vidēji 1,4 miljons bērnu vecumā no diviem(!) līdz vienpadsmit gadiem. Savulaik arī Latvijā ļoti populārā un ejošāko – ģimenes laiku (20.00-20.30) – televīzijā aizņēmusī multfilma vispār nebija paredzēta bērnu mērķauditorijai. Jā, pieaugušie šo multfilmu skatījās labprāt. Bet tā nebija bērniem domāta multiplikācijas filma, lai gan viņi tāpat kā pieaugušie šajā raidlaikā ieņēma savas vietas pie televizoru ekrāniem. Kāpēc Simpsoni kā multiplikācijas filma bērniem bija absolūti nederīga? Tāpēc, ka humors šajā teleseriālā ir balstīts uz ironiju un satīru. Bet maziem bērniem tieši ironija ir visgrūtāk uztveramais humora veids. Pat astotās, devītās klases skolniekam reizēm ir grūti izprast humoru tā satīriskajā vai ironiskajā formā. Lai saprastu Simpsonu apzināti izkropļotos realitātes komentārus, ir jāiesaista sarežģīti kognitīvie (uztveres) procesi. Mazulis to nespēj. Viņam nav attīstīta spēja sekot sižetam un to atcerēties. Mazuļi notikumus uztver fragmentāri, nesaistot notiekošo, kā arī nespēj savienot loģiskā secībā darbību un pēcdarbību.

Arī jaunākā skolas vecuma bērni informāciju uztver burtiski – tieši tā, kā saka seriāla galvenie varoņi. Ja reiz saka, ka tētim vajag iegāzt, un multenes varoņi par to smejas, bērns to mēģina arī realitātē, domājot, ka arī dzīvē visi tāpat smiesies. Bet dzīvē ir pavisam otrādi – par savu patvaļu bērns no tēva dabū kārtīgi trūkties.

Un tādu divdomīgu epizožu “bērnu” seriālā “Simpsoni” ir bez sava skaita.

Kādas ir vecāku domas par mūsdienu multiplikāciju? Uz to spožu atbildi kāds interneta lasītājs: “Bērnībā man neviena multene šausmas neiedvesa, bet tagadējās multenes gan iedveš šausmas - galvenokārt gan to neizmērojamā stulbuma dēļ. Nesen ar vienu aci biju spiests redzēt dažas multenes par "Cartoon Network". Viena no tām vēstīja par mērkaķi, kurš bija kļuvis atkarīgs pats no savas pēcpuses - mēdza ar to sarunāties, bija devis tai vārdu un centās cīnīties ar šo savu problēmu, apmeklējot psihologu, u.t.t. Tajā mirklī es ārkārtīgi nopriecājos, ka sīkā vēl nesaprot angliski”.

Viss iepriekšrakstītais liek secināt, ka vecākiem, bet sevišķi mammām, kas dienas lielāko daļu pavada kopā ar saviem mazuļiem, būtu ļoti rūpīgi jāšķiro, ko īsti skatās viņu bērni. Pētniece S.Linna apgalvo, ka daudzi pieauguši cilvēki multiplikācijas filmas kļūdaini uzskata par saturiski nevainīgām, sevišķi, ja tās rāda bērniem paredzētajā laikā. Šo pieauguša cilvēka domāšanas stereotipu animācijas filmu veidotāji ekspluatē pilnā mērā, ko apstiprina animācijas kompānijas, kas uzņēmis Simpsonus, prezidenta  apgalvojums: ”Multiplikācijas filmā jūs varat atļauties to, kas “neies cauri” filmā, kurā tēlo aktieri, jo auditorija ir daudz iecietīgāka. Pret animācijas personāžu teiktajiem vārdiem cenzori (tādi arī ir!) izturas mierīgāk un iecietīgāk”. 

Tātad, vecākiem ir par ko padomāt. 

Turpmākajos informatīvajos izdevumos turpināsim iesākto tēmu par plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz bērnu, skolēnu, pusaudžu psihi. 

Dzintra Doriņa

 

Lienes atveidotās lomas ir zelta burtiem biedrības “Glābiet bērnus” un Liepas pagasta tradīciju vēsturē ierakstāmas

Liene Juškova ir medicīnas māsa, masiere, ārstnieciskās vingrošanas pasniedzēja, Liepas pagasta “Gada cilvēks 2006”. “Glābiet bērnus” un pagasta pasākumos Lieni pazīst pēc viņas atveidotajiem pasaku tēliem, no kuriem vispopulārākais un visiemīļotākais ir Karlsons. Šī saruna notiek uz mazliet skumjas nots, jo, šķiet, ka vismaz Karlsonu Lienes izpildījumā vairāk neredzēsim. Karlsona lomā tagad iejuties cits šī tēla atveidotājs.

 - Ja kāds tev teiktu, “sveiks, Karlson, kā klājas?”, vai tev patiktu šāda uzruna?

 - Skatoties, kurš to saka. Ja mani sveicot kā Liepas pagasta Gada cilvēku tā uzrunā visu klātbūtnē, tad nepatīk. Ligita (Skaidrīte Brence) gan mani tā uzrunā vēl joprojām.

 - Tu esi atveidojusi (ļoti negribas teikt – tēlojusi) neskaitāmus pasaku tēlus. Kādas lomas tad Tu esi atveidojusi un kura no tām ir vismīļākā?

 - Lomu ir ļoti daudz, un viena loma ir vairāk mīļa, otra mazāk. Pārsvarā esmu atveidojusi vīriešu lomas. Mana mīļākā loma ir Karlsons, bet Pelnrušķītes loma kaut kā nepatika. Pēc tās atveidošanas paskatījos spogulī un domāju - ārprāts, cik es izskatos neglīta, veca!

Esmu iejutusies gandrīz visu mājdzīvnieku tēlos. Kaķis. Lācis. Ruksītis. Vilks. Gailis. Cālis. Vista. Tad vēl Aikāsāp. Sniegbaltīte. Saulīte. Vectētiņš. Pelnrušķīte. Neptūns. Burtu meitiņa. Buratino.

Ir bijušas lomas, kas saistītas ar veselības mācību bērnudārza bērniem, piemēram, Zobu Birstīte. Es nekad neesmu gājusi pie bērniem vienkārši tā – vienmēr esmu atveidojusi to, par ko ir runa. Tā bērni uztver daudz labāk.

Lomu ir bijis ļoti daudz, un visas uzreiz nemaz nevar atcerēties.                                                                  

 - Kurā brīdī Tu noskaņojies konkrētai lomai?

 - Lomai noskaņojos tikai tad, kad pārģērbjos.

 - Vai tu tekstu runā “no galvas”, vai ir īpaši sagatavots scenārijs?

 - Ir lomas, kurām ir scenārijs. To es noteikti pārlasu. Bet pārsvarā ir tā, ka tiklīdz uzvelku lomai atbilstošu apģērbu, viss “nāk laukā pats no sevis”. Un tikai saģērbjoties atbilstoši lomai, esmu varējusi “ieiet lomā”. Varbūt zem maskas esmu varējusi relaksēties?

 - Tu minēji, ka Tava mīļākā loma ir Karlsons. Kāpēc tu vairāk nespēlē šo lomu?

 - Cik tad var! Karlsons ir pensijā! Viss! Bet ja nopietni, tad visam ir savs laiks. Jā, tas ir bijis, un šos dzīves brīžus man neviens neatņems, bet tā ir vēsture. 

 - Vai tas nozīmē, ka Karlsonu tavā izpildījumā mēs vairāk nekad neredzēsim?

- Pagaidām es teiktu “nē”!

 - Vai tagad kāds atveido Karlsona lomu? Un vai tu neesi nedaudz greizsirdīga, redzot savu iemīļoto tēlu cita cilvēka atveidojumā?

 - Pagasta pasākumos cits Karlsona lomas atveidotājs tā arī nav atradies. Tātad, Karlsona vieta ir brīva! Bet skolā Karlsonu atveido skolotāja Ruta (Ruta Stadoļņika). Redzēju, kā viņa iejutusies Karlsona lomā, un – man viņa patika. Arī Karlsona tērpu viņai aizdevu labprāt.

 - Vai ir mainījusies bērnu uztvere? Kā bērni pasaku tēlus uztvēra pirms vairākiem gadiem, kad tikko sāki darboties, un tagad?

 - Jā. Mans šķiet, ka bērnu uztvere ir mainījusies. Agrāk bērni kaut kā vairāk ticēja brīnumiem. Tagad viņus ir grūti aizraut, ar kaut ko pārsteigt.

 - Tu ne tikai atveido dažādus personāžus, bet rūpējies arī par mazuļu veselības stāvokli, apmācot jaunās māmiņas ārstnieciskajai vingrošanai. Kādas, pēc Taviem novērojumiem, ir biežāk sastopamās zīdaiņu problēmas?

 - Visbiežāk zīdaiņiem ir paaugstināts vai pazemināts muskuļu tonuss. Manuprāt, tas veidojas grūtniecības laikā, stresa, sociālo problēmu ietekmē.

 - Kā notiek māmiņu apmācība?

  - Ārstnieciskajai vingrošanai tiek ņemti bērni vecumā no triju mēnešu vecuma. Mazulim tiek veikta masāža un ārstnieciskā vingrošana, tai pašā laikā māmiņai rādot ārstnieciskās vingrošanas paņēmienus, kas viņai  būtu jāapgūst un jāpielieto mazuļa atveseļošanai. Mūsu sadarbība ir komplekss pasākums bērna veselības uzturēšanai  un uzlabošanai.

 - Vai ir kādi vērojumi māmiņu attieksmē pret bērnu?

 - Ir atšķirīga attieksme gados jaunajām māmiņām un nobriedušām māmiņām. Gados nobriedušajām māmiņām, sevišķi, ja tas ir viņu pirmais mazulis, ir nepārtraukts “kāpēc”? Kāpēc mazulim pirkstiņš tā? Kāpēc viņš dara tā? Kāpēc nav tā? Jaunajām māmiņām dzīves uztvere ir vienkāršāka. Reizēm šķiet, ka paviršāka. Viņām viss ir jāieliek mutē – tev jādara tā un tā.

 - Tu esi Liepas pagasta “Gada cilvēks – 2006”. Kā juties saņemot šo godpilno nosaukumu un kā jūties tagad, pēc diviem gadiem?

 - No vienas puses – man nepatīk, ka mani tā godina. Nav jau tādu redzamu nopelnu. Ko es tādu esmu izdarījusi? Es daru savu darbu, bet arī citi strādā.

No otras puses – bija patīkami. Biju pārsteigta, ka man ir tik daudz sveicēju, atbalstītāju. Puķes. Puķes. Puķes. Cilvēki nāca un nāca.... Patīkami.

 - Tu sadarbojies arī ar organizāciju “Glābiet bērnus”. Ko vari pateikt par šo sadarbību?

 - Mūsu sadarbība ir ļoti laba, auglīga. Pirmajos savas pastāvēšanas gados biedrība “Glābiet bērnus” daudz palīdzēja finansiāli, sagādājot masāžas kabinetam nepieciešamo inventāru. Atveidotajām lomām tika izmantoti biedrības sarūpētie tērpi, inventārs. Biedrības “Glābiet bērnus” vadītāja Sk. Brence vienmēr ir pretimnākoša, izpalīdzīga. 

Arī pati nekad neesmu atteikusi palīdzību.

Biedrības “Glābiet bērnus” vadītājai Sk. Brencei par Lieni sakāmi tikai labi vārdi: “Lienīte ir “Glābiet bērnus” biedre no pašiem pirmsākumiem. Viņa ar bērniem ar īpašām vajadzībām un ar bērniem no maznodrošinātajām ģimenēm strādā uz labdarības principa. Lienīte ir biedrības un pagasta tradīciju glabātāja. Viņas atveidotās lomas ir biedrības “Glābiet bērnus” un Liepas pagasta tradīciju vēsturē zelta burtiem ierakstāmas. Tās visas nemaz nenosaukt: Klauns pasākumā Sarkaņos. Rūķītis. Sprīdītis, Kaķenīte, Karlsons, kas dzīvo bērnudārzā Saulīte uz jumta, Buratino, Ziemassvētku vecītis... Un visbeidzot – Liene ir ir labestīgs, gaišs cilvēks, kas nekad neatsaka palīdzību, ja tāda nepieciešama. 

Bērnu vecuma starpība ir jāplāno

                                                                                                           

Bērna dzimumu vecāki ietekmēt nevar, taču izvēlēties, kāda būs vecuma atšķirība starp pirmo, otro un pārējiem bērniem, ir vecāku ziņā. Pēc teorijas, bērnu vecuma starpība ir jāplāno. Dzīvē diemžēl šis likums nedarbojas, un parasti bērni nāk pasaulē tad, kad sanāk. Kā ar viņiem tikt galā?

Viena gada vecuma starpība netiek uzskatīta par samērā veiksmīgu. Pēc statistikas datiem, bērni ar viena gada vecuma starpību bieži ir viena dzimuma. Pirmajā brīdī tas, ka mazuļi ir gandrīz vienaudži, šķiet ļoti ērti. Diemžēl, tā nav. Biežāk pieļautā vecāku kļūda ir tā, ka viņi vecāko bērnu uzskata tiešām par vecāko, lai gan viņš bieži šai lomai nav gatavs. Vai arī bērnus salīdzina, radot greizsirdību, savstarpējos apvainojumus un sacensību par vecāku mīlestību. 

Kā rīkoties? Vecākiem jācenšas izbrīvēt laiku nodarbībām ar abiem bērniem. Abiem mazuļiem jāveltī aptuveni vienāds emociju un uzmanības daudzums. Izvairieties no salīdzinošo vārdu lietošanas: “viens bērns labsirdīgāks, otrs dusmīgāks”; “viens gudrāks, otrs dumjāks” utt. Tas konkurenci bērnu starpā tikai pastiprinās. Uzslavējot vienu bērnu, uzreiz uzslavējiet arī otru. Ja vienu bērnu sabārsiet, bet otrajam neteiksiet neko, pirmais bērns to uztvers kā negatīvu sevis vērtējumu. 

Divu gadu vecuma starpība skaitās viena no problemātiskākajām. 3-gadīgs bērns sevi vēl neapzinās kā atsevišķu personību, bet gan kā savas mammas un tēta daļu, un izjūt ļoti lielu nepieciešamību pēc abiem. Pašā nepiemērotākajā momentā nezin no kurienes uzrodas konkurents, kurš atņem māmiņas laiku un uzmanību. Ir pagājis pārāk mazs laika brīdis kopš paša dzimšanas, lai vecākais mazulis atcerētos laiku, kad viņš vecākiem bija viens. Mazuļa reakcija uz vēl viena brēkuļa dzimšanu raksturīga stresa situācijai – pirmdzimtais momentāli regresē vecumā, tas ir, kļūst it kā mazāks. Viņš var sākt čurāt biksītēs vai gultiņā, var atsacīties darīt lietas, ko viņš jau prot, piemēram, ēst, ģērbies, var sākt sliktāk runāt. Ar šādu uzvedību mazulis cenšas pievērst zaudēto mammas un tēta uzmanību, rūpes. 

Kā rīkoties? Vecākiem, mammai nāksies dzīvot nepārtrauktā sasprindzinājumā, līdz jaunākais bērns sasniegs trīs gadu vecumu. Centieties nedusmoties un nesarūgtinieties, kad vecākais bērns pieprasa jūsu līdzdalību ēšanas vai ģērbšanās procesā. Mierīgi bērnam izskaidrojiet, kādu uzvedību no viņa sagaidāt un tikpat mierīgi izturieties pret viņa nepaklausību. Nevajag vecākajam bērnam visu laiku stāstīt, ka ja reiz viņš ir vecākais, tad pret viņu arī lielākas prasības. Tas tikai pastiprinās viņa vēlmi atkal kļūt tikpat mazam un bezpalīdzīgam kā viņa jaunākajam brālim vai māsai.

Tiklīdz jaunākais bērns sāks apmeklēt bērnudārzu, abu bērnu savstarpējās attiecības stabilizēsies. 

Trīs  - četru gadu vecuma starpība. Kā izveidosies bērnu attiecības šajā gadu tandēmā, ir atkarīgs no vecāku uzvedības. Ja ar vecāko bērnu pirms otrā bērna piedzimšanas “auklējās” vai vispār nepievērsa uzmanību, viņa bioloģiskais vecums var nesakrist ar psiholoģisko vecumu. Un tad situācija attīstīsies tā, kā bija aprakstīts iepriekš. Tomēr apmēram trīs gadus vecs mazulis ir spējīgs samērā lojāli (iecietīgi) izturēties pret brāļa vai māsas parādīšanos un var pat ar patiku piedalīties viņa apkopšanā. 

Kā rīkoties? Tiklīdz esat sapratuši, ka jūsu ģimenē ienāks vēl viens mazulis, sāciet vecāko bērnu gatavot jaunajai lomai! Vislabāk rotaļu vai spēles veidā parādiet, kā veidojas attiecības ģimenē, kurā ir divi bērni, piemēram:   “lasīsim pasaciņu, bet mazulis lai mūs paklausās”!  Māciet bērnu jau grūtniecības laikā visu dalīt uz trim četrām daļām. Piedzimstot otrajam bērniņam, neaizmirstiet veltīt uzmanību arī pirmajam! 

Piecu gadu vecuma starpība. Šī gadu starpība tiek uzskatīta par ideālu. Pirmdzimtais jau ir izaudzis līdz māsas/brāļa lomai, bet jaunākais ir gatavs pieņemt vecāko kā “pieaugušo”. Vecākais bērns savā uzvedībā centīsies atdarināt mammu vai tēti (“tur nedrīkst iet”, “to nedrīkst aiztikt”  utt) un leposies ar savu jauno, vecāku palīga, lomu. 

Kā rīkoties? Vecākā bērna sagatavošana jaundzimušā ienākšanai ģimenē ir līdzīga iepriekšējai shēmai. Uzdevumus vecākajam bērnam jāformulē ļoti uzmanīgi. Nevajadzētu dot komandām līdzīgus aicinājumus: “pieskati”, “paņem”, bet gan padomiem līdzīgus aicinājumus: “paspēlējies ar viņu”, “pastāsti viņam pasaciņu”, “novērs viņa uzmanību” utt. Lai vecākais bērns jūtas nevis kā uzraugs, bet kā padomjdevējs. Ja vecākajam bērnam labi izdodas tikt galā ar lomu, noteikti viņu uzslavējiet! Taču slavējot vienu bērnu, noteikti uzslavējiet arī otru, piemēram, par to, cik labi viņam izdevies kaut ko iemācīties. 

Vairāk kā piecu gadu vecuma starpība. Pēc piecu gadu vecuma bērns kļūst pastāvīgāks un no vecākiem neatkarīgāks. Taču šī gadu starpība nenozīmē, ka vecākais bērns jaunākajam kļūs par pilnvērtīgu vecāku aizvietotāju. Kad piedzimst jaunāks brālis vai māsa, ja vecākais bērns nav tam sagatavots, viņš var būt šokēts un vīlies. Svarīgi ir vecāko bērnu pārliecināt, ka ar laiku mazulis kļūs viņa rotaļu biedrs. 

Ir ievērots, ka bērni attīstās daudz ātrāk, ja ģimenē ir kāds par viņu vecāks bērns. 

Kā rīkoties? Ja līdz nākamā bērniņa piedzimšanai starp vecākiem un pirmo bērnu īpašas tuvības nav  bijis, zaudētais jācenšas atgūt vismaz grūtniecības laikā. Un piedzimstot jaunākajam bērnam, šī taktika ir jāturpina, pretējā gadījumā pirmdzimtais vecāku uzvedību uztvers kā nodevību. Centieties visiem ģimenes locekļiem noteikt vienu uzvedības taktiku. Ir bezjēdzīgi lamāt bērnu par to, ka viņš ar histērijas palīdzību cenšas pievērst vecāku uzmanību. Centieties histērijas uztvert mierīgi un izbrīvējiet laiku vecākajam bērnam. Reizēm palīdzību vecākajam bērnam vajag uzprasīt, tomēr jaunākā bērna auklēšanu nav jāpārvērš par obligātu viņa pienākumu. 

• Izdevums iznāk 300 eksemplāros. Mūs lasa Liepā, Cēsīs un rajonā, Rīgā, Zviedrijā un Norvēģi
• Lūdzu izlasi šo avīzīti un nodod to citam lasītājam! Sarunājuši?